Kolkasrags lielvaru krustcelēs

Diezgan neticami, bet šķietamā nomale vienmēr bijusi pasaules lielvalstu krustcelēs. Kolkasragu tieši skāruši vai visi militārie konflikti cīņā par ietekmi Baltijas jūrā. Un viss tā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ – jūras vārti ieejai Rīgas jūras līcī, lai sasniegtu Rīgas ostu.

Viens no iespaidīgākajiem un vietējiem iedzīvotājiem postošakajiem militārajiem incidentiem pie Kolkas notika 1855. gadā, tā sauktā Krimas kara laikā, kad pie Kolkas izcēlās angļu desants un notika sīvas kaujas ar krievu karspēku ar mērķi bloķēt Krievijas impērijas ostas.

Pirmā Pasaules kara laikā Kolkasrags kļuva par frontes līniju jūras karadarbībā starp Vācijas un Krievijas flotēm. Irbes šaurums bija viena no visblīvāk mīnētajām vietām pasaulē. Abu pušu kuģi šeit regulāri cieta no mīnām.

Otrā pasaules kara nogalē Kolka atradās tā sauktajā Kurzemes katlā (cietoksnī). Tas bija viens no pēdējiem vācu karaspēka bastioniem, no kura bailēs no tuvojošās padomju varas represijām tūkstošiem latviešu bēgļu laivās mēģināja nokļūt Gotlandē (Zviedrijā), lai izbēgtu no sarkanā terora.

Padomju laikā tas bija aukstā kara liecinieks. Pēc nācistiskās Vācijas un PSRS slepenā līguma (Ribentropa – Molotova pakta) parakstīšanas 1939. gadā, Latvijai tika uzspiesta PSRS „palīdzība”, kas paredzēja padomju karavīru izvietošanu Latvijas teritorijā un atļauju veidot armijas un krasta apsardzes bāzes. Vietējiem dzīvošana lielvalsts ārējās robežas tuvumā nozīmēja ierobežotas pārvietošanās iespējas, bet citiem īpašus noteikumus iekļūšanai. Baltijas jūras piekrastē no Ventspils līdz Kolkai un Rīgas jūras līča krastā no Kolkas līdz pat Mērsragam iebraukt drīkstēja tikai ar speciālām atļaujām. Pierobežas iedzīvotājiem pasē iespieda īpašu zīmogu – atļauju iebraukt un atrasties zonā, un pase vienmēr bija jānēsā līdzi.