Kolkasrags

Kad esi pietuvojies akmeņu kaudzei jūras malā, zini - esi nokļuvis vietā, kur „Ziemeļkurzeme nāk laukā no jūras”, kā to tēlaini raksturojis latviešu rakstnieks un ceļotājs Vilis Veldre. Savukārt, zinātkārais pētnieks Dullais Dauka, ieraugot Kolkasraga ainavas skatu, noteikti jautātu: „Vai te jau ir pasaules mala?”. Nudien, tā var šķist, jo jūra apliecas zemesragam no trim pusēm, sauszemes daļai ietiecoties ūdenī kā šauram ķīlim.

Vēlos vērst Tavu uzmanību uz to, ka Kolkasraga ainava ir mūžam mainīga. Tas, ko Tu skati šodien, tāds vairs nebūs rīt. Vēja un ūdens ietekmē Kolkasrags maina savu izskatu un atrašanās vietu – te noliecas uz vienu vai otru pusi, te pilnīgi pazūd zem ūdens, te atkal smilšu strēle tiek no jauna uzskalota. Ja stāvi smailes galā ar skatu pret jūru, tad pa labi no Tevis ir Rīgas jūras līcis jeb Mazjūra, bet pa kreisi - atklātā jūra jeb Dižjūra. Atbilstoši valdošajiem laika apstākļiem, Tu sastapsi viļņus, kas ar milzīgu spēku sitas viens pret otru, gaisā uzraujot šļakatu mākoni, vai tikai nedaudz satrauktus viļņus, vai arī pavisam slinkus mazus vilnīšus, bet tie vienmēr skries krusteniski, jo tāda ir Kolkasraga iedaba.

Ja citus zemesragus Latvijā, veido akmens sanesumi, tad Kolkasragā nav neviena dabas dota akmens, tomēr zemesraga galotnē notupusi paliela akmeņu kaudze.

No kurienes tā te radusies?